Nepilngadīgie, kas nonāk Valsts probācijas dienesta uzraudzībā (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.

– Kā sākas uzraudzība brīdī, kad bērns nonāk pie jums?

Jana: Te es vairāk gribētu pastāstīt par šo audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – probācijas uzraudzību. Pie mums atnāk ļoti dažādi bērni ar dažādiem dzīves stāstiem, ar daudz dažādām problēmām. Pirms tam ar šiem bērniem strādājusi pašvaldība, jo likumā ir noteikts, ka attiecīgajām pašvaldības iestādēm ir jāveido korekcijas plāni, jāiekārto profilakses lieta. Tajā brīdī, kad bērns nonāk pie mums, tad, man jāatzīst, kaut kas tajā stratēģijā ir nogājis greizi, un tā nav tikai institūcijas, bet arī vecāku atbildība, un vairāk, es domāju, tas, ka trūkst resursu.

Man negribas teikt, ka kāda institūcija nav tikusi galā, visdrīzāk, stratēģija nav bijusi efektīva un tāda, kas palīdz bērnam. Tas, ko mēs redzam, – bieži vien vecāki netiek galā jau no ļoti agra bērna vecuma. Līdz ar to skaidrs, ka pieaugušais, kas it kā vienmēr ir bijis klātesošs bērna dzīvē, nav spējis palīdzēt viņam tad, kad to vajadzēja. Tādēļ pirmais un svarīgākais, ko mēs parasti darām tad, kad bērns ierodas probācijas dienestā, – cenšamies nodibināt kontaktu ar viņu un parādīt, ka mēs neesam šeit, lai bakstītu ar pirkstu un teiktu: tu rīkojies nepareizi, tu esi slikts un tamlīdzīgi. Mēs to nedarām, jo tā nav tikai šī bērna, bet arī viņa vecāku atbildība. Reizēm arī vecāki atnāk pilnīgi izmisuši un saka: mēs jau visu iespējamo esam izmēģinājuši, bet nekas nav palīdzējis, viss kļūst tikai arvien trakāk. Līdz ar to mēs nodibinām kontaktu arī ar ģimeni.

– Kā jūs strādājat ar bērna ģimeni? Jo, kā jau teicāt, atbildīgs ir arī pieaugušais, un, lai bērnam palīdzētu, ir jāstrādā visiem kopā.

Jana: Mēs ļoti daudz strādājam, lai ievāktu pēc iespējas vairāk informācijas par ģimeni. Pagājušajā gadā Valsts probācijas dienests pārņēma vienu novērtēšanas programmu no ASV, adaptēja to Latvijas situācijai, un to mēs izmantojam, lai novērtētu, kā ar dažādām problēmām tiek galā bērna likumiskais pārstāvis, tostarp vecāki, kā viņš spēj kontrolēt šo bērnu un ko viņš vispār saprot ar vārdu “uzraudzība”: vai tikai to, ka ļoti stingri jākontrolē, vai tieši otrādi – bērnam vispār nav nekādas kontroles. Ko šis vecāks dara brīdī, kad bērns ierodas mājās pēc ilgstošas prombūtnes – kliedz uz viņu vai tomēr samīļo un saka: es priecājos, ka tu esi dzīvs, vai gribi iedzert tēju?

Tātad mēs skatāmies, kādas ir likumiskā pārstāvja zināšanas par to, kas bērnam ir vajadzīgs, vai viņš izprot arī to, kādas diagnozes bērnam ir, jo nav noslēpums, ka dienestā nonāk arī bērni, kam ir uzstādītas diagnozes, kas ietekmē viņa uzvedību. Noskaidrojam, vai vecāks saprot, ka viņam ir jāiet līdzi bērnam pie ārsta un jāpiesaka arī pie citiem speciālistiem, vai arī viņš paļaujas uz to, ka bērnam ir, piemēram, sešpadsmit gadu, tātad gandrīz pieaudzis cilvēks, un viņš pats var tikt galā ar šo problēmu.

Mēs vērtējam to, kā veicas pašam bērnam, kā viņš spēj socializēties, vai viņam ir kādi garīga rakstura traucējumi, vai viņš ir bīstams pats sev un cilvēkiem apkārt. Mums ir bērni ar garīga rakstura problēmām, līdz ar to tas var ietekmēt viņa rīcību, viņa uzvedību. Viņš var būt arī depresīvs, ar kaut kādām depresivitātes pazīmēm un tā tālāk, bet tikpat svarīgi, cik izprast problēmas, ir saprast arī to, kādi resursi mums ir, lai mēs šo bērnu izvilktu ārā no tās bedres, kurā viņš ir iekritis. Un šajā gadījumā mēs meklējam visus iespējamos resursus, visas iespējas, ko varam atrast un izmantot.

– Cik viegli vai grūti ir atrast veidu un iespējas, kā efektīvi palīdzēt bērnam mainīties?

Krista: Reizēm mums gadās kāds riktīgs dumpinieks, bet mēs ieraugām, ka, ja viņš kaut ko pasaka, tad viņš to arī izdarīs. Un tā ir ļoti laba īpašība, kas mums ir jāņem vērā. Tāpēc mēs iesaistām arī tuviniekus, un tas varbūt ne vienmēr ir likumiskais pārstāvis, citreiz tas var būt kaimiņš, krustmāte vai kāds cits, kam šis bērns uzticas. Mums ir ļoti svarīgi šādu cilvēku atrast, jo tas ir milzīgs resurss darbā ar bērnu.

Jana: Tas, ko mēs vēl, protams, izmantojam, ir starpinstitūciju sadarbības sanāksmes, jo, kā jau teicu, šis bērns ļoti bieži pirms tam ir bijis arī citu iestāžu redzeslokā. Ļoti bieži mēs redzam, ka viņš ir ārstējies kādā medicīnas iestādē, ka viņš ir bijis sociālā dienesta redzeslokā. Mēs redzam, ka skolā ir bijušas problēmas, un mums ir svarīgi visus šo sadarbības partnerus uzaicināt kopā uz sanāksmi un saprast, kāda informācija mums ir. Un mums ir svarīgi vienoties, ko mēs tagad kopā darīsim, jo bieži vien mums katram ir savas intereses: izglītības iestāde grib, lai bērns iet uz skolu un apmeklē visas stundas, sociālais dienests grib, lai bērns apmeklē kādu programmu vai pasākumu, arī probācijas dienestam ir savi mērķi.

Ja mēs gribam, lai šis bērns labi uzvedas un nepārkāpj likumu, ir svarīgi sanākt kopā un saprast, ko mēs darīsim, lai šim bērnam efektīvi palīdzētu. Šīs sadarbības sanāksmes ir labas arī ar to, ka mēs saprotam, kādi mums ir resursi un ko vēl mēs katrs varam palīdzēt. Un tas nav noslēpums, to arī tiesībsargs ir teicis, ka pieejamie pakalpojumi bērniem nav pietiekami. Arī rindas uz tiem ir ļoti garas – pusgads un vairāk, bet pusgads bērna dzīvē ir ļoti, ļoti daudz. Tā ir realitāte, ar ko mums vienmēr ir jārēķinās. Un tieši tāpēc, organizējot probācijas novērošanu, mēs sapratām, ka ir nepieciešams šos pakalpojumus nodrošināt.

Mums, piemēram, ir noslēgts līgums ar Pusaudžu resursu centru, kas strādā ar mūsu bērniem. Viņiem ir trīs programmas: depresijas mazināšanas programma bērniem, kas ir nomākti, depresīvi vai kam ir nepieciešams risināt ar šādu uzvedību saistītas problēmas, atkarību mazināšanas programma un dialektiski biheiviorālā programma, kas paredzēta nemotivētiem bērniem.

– Vai probācijas dienests bērniem uzliek kādus pienākumus?

Jana: Jā, mēs nosakām pienākumus mūsu bērniem. Uzraudzība patiesībā ir jautājums par to, kā salāgot šo sadarbību, atbalstu, palīdzēšanu gan bērnam, gan arī vecākam un kā, ieviešot kontroles mehānismu, novilkt šīs robežas, lai bērns apzinātos savas uzvedības sekas. Mums ir gan jāmāca šim bērnam sadarboties, gan jāpalīdz viņam apzināties, ka daudz kas ir atkarīgs no viņa paša. Arī no vecākiem, protams, jo vecāki bieži vien neapzinās, ka ļoti liela daļa no tā, kāpēc bērns tā uzvedas un rīkojas, īstenībā ir tas, kā uzvedas un rīkojas viņi paši. Diemžēl dažkārt šādos gadījumos, kad mēs vecākiem piedāvājam šīs atbalsta programmas, viņi negrib tās apmeklēt, pat ja tās ir par brīvu un salāgojamas gan ar darba laiku, gan visu pārējo.

Šie pienākumi, ko mēs nosakām, ir daudz un dažādi. Varam aizliegt bērnam atrasties kādā sabiedriskā vietā, jo mēs zinām, ka viņam patīk klaiņot, piemēram, pa tirdzniecības centriem un tur visādas ziepes savārīt. Mēs varam aizliegt, piemēram, kontaktēties ar kādu personu. Bet mums ir arī riktīgi forši pienākumi. Viens no tiem ir piedalīties sociālās uzvedības un korekcijas pasākumos, ja mēs redzam, ka ir tāda nepieciešamība. Vēl mēs varam bērnam pateikt, ka viņam ir jāiet pie speciālista – narkologa, bērnu psihiatra, jebkura speciālista –, un, kas nav mazsvarīgi, mēs varam viņam arī dot norādes, kā saturīgi pavadīt brīvo laiku.

Šiem bērniem lielākoties nav nekādu interešu, hobiju, aizraušanos. Mums ir bijušas situācijas, kad mēs bērnam lūdzam nosaukt vienu lietu, kas viņam patīk, bet viņš nevar nosaukt, viņš saka: es nezinu, man patīk mājās sēdēt un spēlēt spēles telefonā vai datorā. Mums ir svarīgi viņu izvilkt ārā no mājas un parādīt, ka ir vēl kaut kas, ka var darīt arī kaut ko citādāk, un tajos brīžos mēs izmantojam šo iespēju un uzliekam viņam kādu pienākumu – kaut vai iet uz patversmi staidzināt suņus vai apmeklēt kādu pulciņu, vai sameklēt kādu nometni.

– Vai vecāki labprāt sadarbojas?

Jana: Ļoti būtiski ir vispār saprast, ar ko bērnam ir kontakts, jo ne vienmēr tā ir mamma vai tētis. Mēs ikdienā redzam, ka dažos gadījumos vecākiem vispār nav nekādu attiecību ar bērnu. Tas, ko mēs pirmajā tikšanās reizē darām, – paņemam tēju, cepumus, lai radītu vieglāku atmosfēru, bet sarunu nekad nesākam ar “kāpēc tu to izdarīji?” vai “es redzu, ka tu esi sodīts par to un šito”. Bērns ļoti labi zina, par ko viņš šeit ir, un viņam ir kauns par to, ka viņš ir šeit, un ir kauns no mammas un tēta. Mēs vienmēr cenšamies runāt par labo, un viens no jautājumiem ir bērnam raksturot savu mammu un mammai raksturot savu bērnu.

Mums ir vecāki, kas ļoti labi spēj pastāstīt arī dažādas detaļas, piemēram, ka “bērnam patīk rūpēties par savu brāli, ka viņam diemžēl gadās izdarīt kādu pārkāpumu, bet viņš ir ļoti labsirdīgs, man palīdz un, kad es viņam, piemēram, pasaku, ka slikti jūtos, mani samīļo, un viņam patīk kopā ar mani gatavot ēst”. Un mēs jau redzam, cik tās attiecības ir pozitīvas. Bet ir arī tādi gadījumi, kad pēc mūsu jautājuma ir ļoti ilgs klusums, un tad seko tādas ļoti vispārīgas frāzes par to, ka viņš ir normāls, un nekas vairāk. Ja vecāks neko vairāk nespēj pateikt, attiecības ir iegājušas tādā gultnē, ka pie tām ir ļoti jāstrādā.

Līdz ar to tas ir smags darbs gan ar pašu bērnu, gan arī ar ģimeni, kā uzlabot savstarpējās attiecības, kā iesaistīt mammu, tēti, visu ģimeni. Mums ir ļoti aktīvas vecmāmiņas, un tas ir tik labi, ka bērni ļoti labi satiek ar saviem vecvecākiem. Dažkārt, kad es jautāju, vai negrib nākt ar mammu un tēti, bērns saka, ka labprāt ar vecmāmiņu vai vectētiņu nāks, un mēs izmantojam šīs atbalsta personas.

– Kā notiek darbs šajās korekcijas programmās, un cik ilgs tas ir?

Krista: Programmas ilgums ir septiņi mēneši, un šajā laikā bērni – parasti tie ir astoņi līdz desmit jaunieši – nāk pie mums uz grupas nodarbību, ko vada divi vadītāji, un šiem bērniem ir jārunā par ļoti smagām tēmām, arī par viņu veiktajiem pārkāpumiem, par ģimeni, par vērtībām, par to, kas viņiem ir pietrūcis. Tas ir smags process viņiem. Bērnus, kas ir šajā programmā, mēs redzam reizi nedēļā septiņus mēnešus. Tās problēmas, ar kurām viņi saskaras savā ikdienā, ir vienkārši neiedomājamas.

Mums ir bijuši bērni, kam it kā viss ir kārtībā, bet ir sākusies ziema, un viņš atnāk ar tām pašām drēbēm mugurā, kas nav atbilstošas laikapstākļiem. Vecāki ir sastrīdējušies vai šķīrušies, viņam ir tā uzvedība tāda izaicinoša, un vecāki izlikuši viņu no mājām. Bet viņam ir piecpadsmit, sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi, viņš joprojām ir bērns! Tātad, ja probācijas dienestā viņš var saņemt sodu par to, ka neatrodas savā dzīvesvietā pēc desmitiem, vienpadsmitiem vakarā, tad kādiem vecākiem par to ir vienalga, un viņi vēl ir izlikuši nepilngadīgu bērnu uz ielas tāpēc, ka viņš neprot uzvesties.

Ar šiem bērniem ir tā, ka reizēm liekas – nepatikšanas viņu vienkārši atrod. Korekcijas programma, kad mēs koriģējam šo bērnu uzvedību, domāšanu, mācām dažādas prasmes un problēmu risināšanu ar spēļu, arī lomu spēļu, palīdzību, ir veidota atbilstoši viņu vecumam un tā, lai radītu prieku un vēlmi mācīties. Bet šajā laikā mēs redzam ļoti sarežģītas situācijas, piemēram, atnāk sadurts vai dažas dienas iepriekš piekauts jaunietis. To septiņu mēnešu laikā var tik daudz redzēt, kas notiek ar bērniem mūsu valstī un ka pieaugušie piever acis, neredz vai ignorē, vai pat ļoti apzināti nodara ļaunu bērnam, kuram jau tā ir grūti. Jāsaprot, ka, tiklīdz parādās uzvedības problēmas, tas ir pirmais signāls, ka bērns ar kaut ko netiek galā.

– Vai jūs redzat sava darba rezultātu?

Jana: Ja skatāmies uz skaitļiem, varu teikt, ka tie mums ir labi. Piemēram, pieaugušo grupā 97–98 procentiem, kas ievēro šos uzraudzības nosacījumus, uzraudzības periods ir bijis veiksmīgs – viņi nav izdarījuši pārkāpumus. Attiecībā uz bērniem man gribas teikt, ka mums ir jāsāk ar mazumiņu. Reizēm pārmaiņas ir pavisam niecīgas. Ir jāvērtē katrs gadījums individuāli. Mums ir ļoti dažādi bērni.

Ar vienu, piemēram, ļoti ilgi neizdevās nodibināt nekādu kontaktu. Vairākus mēnešus viņš sēdēja, paslēpies savā kapucē. Reizēm paskatījās uz loga pusi, kur sēž speciālists, bet sadarbība neveidojās. Ja šāds bērns sasveicinās un ir gatavs vismaz vienreiz nodibināt acu kontaktu ar tevi, tas jau ir liels sasniegums. Tā ka man negribētos, runājot par bērniem, gaidīt uzreiz tādus lielus sasniegumus.

Protams, ir arī ļoti labi gadījumi. Piemēram, kad pēc starpinstitūciju sadarbības sanāksmes, kur sanākam kopā dažādas iestādes, nomainām bērnam skolu, viņš lieliski sāk apmeklēt stundas, viņam uzlabojas sekmes, viņš sāk apmeklēt programmu un nekavē programmas tikšanās. Jā, ir arī tādi lieli sasniegumi, liela šī efektivitāte darbam, ko darām, bet dažreiz tiešām ir jāiet solīti pa solītim un jāmēģina kaut ko mainīt, jo, kā Krista teica, reizēm ir tāda sajūta, ka mūsu bērni uzskrien virsū nepatikšanām. Tie dzīves stāsti ir tādi, ka nepatikšanas vienkārši nevar nenotikt.

Mums ir viens puisis probācijas novērošanā, kuram ir trīspadsmit gadi. Un, kad es saku trīspadsmit, man gribas, lai cilvēki iedomājas nevis vienkārši ciparu, bet ko viņi darīja trīspadsmit gadu vecumā. Lielākoties skraidīja un ar koku nātres vai pienenes pļavā dauzīja, bet šim puisim mamma ir cietumā, nav arī tēta, līdz ar to viņam nav nekāda atbalsta. Vecākiem ir atņemtas aizgādības tiesības, un viņam pēc idejas bija jāatrodas pie kāda no ģimenes locekļiem. Bet kontakts ir tāds, kāds ir, līdz ar to šis puisis mēnesi dzīvoja kaut kādā Rīgas jaunceltnē bēniņos, un neviens neko par viņu nezināja un arī nemeklēja, jo tā bija vieglāk, ka tas bērns ir prom. Ja es iztēlojos, ka man tādā vecumā vienai pašai būtu mēnesis kaut kur jāpavada vispār bez jebkādas atbalsta personas...

Skaidrs, ka tam bērnam ir jāēd, viņam ir kaut kā jāizdzīvo, bet viņam nav neviena, kas viņu atbalstītu. Tāpēc ir svarīgi ne tikai skatīties uz cipariem vai sausu statistiku, bet tiešām reizēm saprast, kāpēc tas bērns tieši šādi ir rīkojies, kādi tam ir iemesli, kādas traumas viņš ir piedzīvojis un kas viņu ir pamudinājis rīkoties tieši šādi. Un man liekas, ka ir arī ļoti svarīgi paprasīt bērnam, ko viņš pats grib, jo to mēs ļoti bieži aizmirstam. Mums ir savi plāni, mums ir savas programmas, bet reizēm vajag paprasīt pašam bērnam: kā tev liekas, kas varētu būt tas, ko tu gribētu mainīt, ar ko tu gribētu sākt? Vai arī: varbūt tu gribētu iet uz šādu vai tādu pulciņu? Tāpēc ir tik svarīgi veidot individualizētu pieeju bērniem – lai tas pakalpojumu groziņš vai speciālisti, kas apkārt bērnam, ir dažādi, jo bērni ir ļoti, ļoti dažādi, arī viņu vajadzības.

– Kad bērns nonāk probācijas dienestā, vai ir kāds noteikts termiņš, cik ilgi viņš ir jūsu uzraudzībā?

Jana: Probācijas uzraudzību tiesa piemēro uz laika periodu no viena līdz trim gadiem, bet mums ir iespēja pagarināt šo termiņu, ja mēs redzam, ka bērns, piemēram, nav sasniedzis tos rezultātus, ko mēs gribētu redzēt, un turpina izdarīt pārkāpumus. Viņš varbūt aktīvi neiesaistās, un mēs redzam, ka ir vēl ļoti daudz problēmu, kuras mums ir jāatrisina, jo gads īstenībā ir ļoti, ļoti īss termiņš, lai nodibinātu kontaktu, saprastu, kādas ir problēmas, un tās risinātu.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.