Lāsma Gaitniece: Kāpēc man to noklusēt? ^{Apriņķis.lv}

– Lāsma, kas tev lika saņemties ko tādu rakstīt?

– Mans onkulis, prokurors Guntis Grūtups, bija sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. Ilgus gadus viņš bija viens no diviem Ritas Aksenokas vietniekiem. Kopš bērnības spicējot ausis, šķiet pat likumsakarīgi, ka radusies tāda grāmata. Ar Ritu gan iepazināmies tikai tad, kad Guntis jau bija miris. Otrs iemesls ir tāds, ka ap 2007. gadu man kā tulkam bija iespēja visur iet līdzi Liepājas tiesu medicīnas ekspertam Aldim Sūnākslim, kurš hospitēja Vācijā. Daudz no tā, ko tur redzēju un dzirdēju, aprakstīju arī presē, atskaitot piedalīšanos autopsijā. Uzreiz teicu: “Ja jūs man rādīsiet asinis, būs ļoti slikti.”

Izdevēji bija izpētījuši, ka par šiem jautājumiem esmu publicējusi diezgan daudz rakstu, piedāvāja rakstīt grāmatu, un es piekritu, lai gan arī pirms tam mums ar Ritu bija ideja, ka nebūtu slikti to visu apkopot grāmatā. No jauna bija jāraksta par maniaku Staņislavu Rogoļevu, ko es pat negribēju, jo par viņu taču tik daudz jau rakstīts, ko jaunu tur vēl var pateikt. Bet Rita pateica savu slaveno frāzi: “Vajag nevis rakstīt, bet vienreiz uzrakstīt!” Viņa ir kritiskās domās par Andra Grūtupa grāmatu, jo tur daudz kas nav pateikts līdz galam. Atbildēju: “Labi, ķeramies klāt!” – un uzrakstījām arī par Rogoļevu.

– Aksenoka atklāja visu līdz galam?

– Rogoļeva lietā, lai gan skaļi tas nekur netiek teikts, ir ļoti lielas aizdomas, pat pārliecība, ka toreizējais iekšlietu ministra vietnieks Anrijs Kavalieris jau gadu pirms tam, kad Rogoļevs tika aizturēts, zināja, kurš to dara. Bet, tā kā Rogoļevs bija viņa aģents, Kavalieris, lai neaptraipītu savu mundieri, klusēja. Citādi nevar izskaidrot faktu, ka pēc tam, kad bija noticis viens no Rogoļeva pēdējiem uzbrukumiem sievietēm, izmeklētājiem bija doma, ka vajag pārbaudīt visas tajā naktī kafejnīcā “Buras” Jūrmalā dzertās konjaka pudeles, lai atrastu pirkstu nospiedumus. Anrijs Kavalieris esot sācis ārprātīgi ālēties, ka nē, nē un nē! Bet Rita panāca savu un atrada tos pirkstu nospiedumus. Beidzot bija skaidrs, kurš to darīja.

– Vai pastāv tāda kā noziegumu laikmetīgā mode?

– Šis ir milzīgi plašs jautājums. Ir noziegumi, kas, laikam ejot, nemainās, – tādi bija, ir un būs. Viens no tādiem – ja pats upuris nebūtu bijis tik vieglprātīgs, varētu izvairīties no nepatikšanām.

– Tu domā dažādas krāpšanas?

– Arī. Un arī tās situācijas, kad uzrunā svešinieks uz ceļa, kafejnīcā vai tamlīdzīgi, it īpaši tas attiecas uz sievietēm. Kaut gan esmu absolūti kategoriski pret runām, ka, ja notikusi izvarošana, tad sieviete pati ir vainīga. Nē, nē un vēlreiz nē! Pat ja viņa plika staigātu, viņa nav vainīga pie tā, ka viņu izvaro. Un neviens jau pliks nestaigā.

– Slepkavība mantkārības nolūkos arī droši vien ir sena kā pasaule.

– Jā, tur cilvēka prāts nemainās. Bet viens no laikmetīgajiem noziegumiem, kas vairs nav aktuāls, ir kriminālie aborti. Par tiem Ritai būtu daudz ko stāstīt, jo viņa savas karjeras sākumā tos izmeklēja un pat veica nenormāli riskantu eksperimentu, lai noķertu abortu veicējus. Izmeklētājiem bija skaidrs, kur tas notiek, bet vajadzēja pieķert pierādījuma brīdī. Un Rita pati izlikās par grūtnieci, kurai vajadzīgs aborts. Kad šo iedomājos, man mati ceļas stāvus: ak dievs, kā viņa riskēja! Jo bija visas iespējas, ka viņu vienkārši piebeigs. Tātad Dievs ir bijis žēlīgs.

– Vai viņu kāds piesedza?

– Protams, viss bija sarunāts. Viņa gāja tai dzīvoklī, izliekoties par potenciālo klienti, un gaidīja, ka pārējie tūlīt ienāks un viss notiks. Taču tie puiši kā nenāk, tā nenāk, un viņa kaut kā mēģina vilkt laiku garumā… Bet tad jau viņi nāca un nelegālos abortētājus pieķēra pie rokas. Protams, tie nebija vienīgie, tikai vieni no ļoti retajiem, ko atmaskoja. Jo sievietes pat mirdamas klusēja un neatklāja, kur, kā, kas.

– Kuri gadi tie bija? Jo aborti taču nebija aizliegti. Vai tie bija kaut kādi slēpjami gadījumi? Piemēram, neprecētām meitenēm.

– Nē, nē. Bolderājas gadījums notika sešdesmitajos gados, kad aborts jau bija legāls. Bet sievietes šausmīgi no tā kaunējās. Un ne bez iemesla. Ja cilvēks slimoja, slimības lapā rakstīja cēloni vai manipulāciju, un darbavieta to uzzināja. Tāpēc tas, ka uz nelegālajiem abortiem gāja tikai neprecētās vai tās, kas gājušas pa kreisi, arī ir mīts. Kaktu aborti nodrošināja konfidencialitāti, bet daudzām tas maksāja dzīvību. Daudz bija tieši precētu sievu, kuru vīriem riebās prezervatīvs, bet citas kontracepcijas tolaik īsti pat nebija.

– Pastāsti par kādu lietu, kas vairs nav aktuāla, bet toreiz bija katram mēles galā.

– Tā varētu būt tā sauktā kanibālu jeb Šakāļu lieta. Par divām prostitūtām – māti un meitu Šakālēm. Tāds bija viņu uzvārds. Šis noziegums ir apaudzis ar leģendām, kurās ir vairāk mītu nekā patiesības. Jā, bija divi upuri. Jā, taisnība, ka otram upurim noģērbtās drēbes mēģināja tirgot Matīsa tirgū, kur viņas arī pieķēra, jo tuvinieki bija atpazinuši upures jaciņu un lakatiņu. Bet tas, ka pīrādziņos lika cilvēku gaļu, gan nav taisnība. Nekādus pīrādziņus neviens nav tirgojis, tās ir muļķības! Jā, viņas cepa kotletes, taisnība. Tuvojās 1. maijs, un abas – māte un meita – gāja uz zaldātu kazarmām blakus mājai, kur viņas dzīvoja Rīgas centrā, tā teikt, lustēties. Šņabis ir, un tās kotletes bija paņēmušas līdzi kā zaceni. Protams, puišiem neteica, kas tās par kotletēm.

Kanibālisms tā klasiskajā izpratnē – ar mērķi nogalināt, lai apēstu, – Latvijā, šķiet, nav pat bijis, jo zināmajām epizodēm bija mantkārīga motivācija. Zināmas divas šādas epizodes. Arī deviņdesmito gadu sākumā bija līdzīga lieta, ko es aprakstu grāmatā. Pēkšņi ir līķis, un ko tagad ar to darīt? To sadalīja, salika ledusskapī, sacepa kotletes un cienāja kaimiņus.

– Ko noziegumi liecina par valsti un sabiedrību? Jo četrsimt slepkavību 1994. gadā noteikti par kaut ko liecina.

– Atkal varu atbildēt ar piemēru. Par tiem pašiem nāvessodiem. Padomju laikā tos diezgan regulāri piesprieda un arī izpildīja. Latvijā ir vismaz piecas sievietes, kurām tas piespriests, bet izpildīts nav nevienai, jo ir apžēlotas. Deviņdesmitajos sākās diskusijas, ka nāvessods ir atceļams. Un sākās arī liela kliegšana, ka sabiedrība nav tam gatava un tā tālāk, jo, redziet, ir tik daudz slepkavību un ļoti smagu noziegumu, – ja tagad atcelsiet nāvessodu, kas notiks tālāk?! Man tajā laikā bija piecpadsmit sešpadsmit gadu, un es arī tieši tāpat domāju: tagad es iziešu uz ielas, un pirmais, kurš nāks pretī, mani nogalinās, jo nekas jau par to nebūs. Bet notika pretējais – slepkavību skaits krasi samazinājās.

– Oho! Un kā tas būtu izskaidrojams?

– Pieņemu, ka sabiedrība ir kļuvusi nobriedušāka, sabiedrība mainās. Un skaidrs ir viens – tas šausmīgais sods neapturēs potenciālo noziedznieku no nozieguma izdarīšanas.

– Varbūt slepkavību skaits deviņdesmitajos krasi samazinājās tāpēc, ka dienesti pievērsās bandītisma un organizētās noziedzības apkarošanai? Objektīvāk būtu salīdzināt slepkavību skaitu pirms deviņdesmito gadu bandītisma un kādu laiku pēc.

– Man par deviņdesmitajiem gadiem ir mazliet “durstīgi” runāt, tam ir kompetentāki cilvēki, piemēram, žurnālists Aivars Pastalnieks. Tas bija traks laiks, kad viss mainījās. Sabiedrības iekārta mainījās, nauda mainījās, turklāt naudas reforma bija tik šausmīga, ka cilvēkus, kas kaut ko bija iekrājuši, padarīja par nabagiem, manu vecmammu to skaitā – visa iekrātā bēru nauda pazuda. Laiks bija ļoti, ļoti traks, un arī noziedzība bija nenormāla – liela daļa grupējumu apkaroja cits citu. Tai skaitā arī bijušos biznesa partnerus. Deviņdesmitajos gados cilvēki bija… kā zvēri. Publicistikā ir mans raksts par bandu, kas noslepkavoja savu draugu, bet tā tomēr nebija organizēta banda.

Grāmatā aprakstīti divi gadījumi, bet dzīvē tādu, protams, bija vairāk. Šokējoši, ar kādu ār-prā-tīgu nežēlību tas tika darīts! Uzmet cilvēku uz vilciena sliedēm un gaida, kad nāks vilciens un viņam nobrauc kāju, pēc tam uzmet galvu uz sliedēm un gaida, kad nāks nākamais vilciens... Ārprāts! Pieņemu, ka mūsdienās esam kļuvuši veselāki, jēdzīgāki. Jo, kad tagad kāds saka, ka cilvēkiem viss ir vienalga, es negribu piekrist, jo, paskat, kā ir! Pēc Jēkabpils traģēdijas pagājušā gada aprīlī, kad vīrietis noslepkavoja bijušo sievu, visa valsts bija kājās, ilgi par to runāja un diskutēja, pat pie Dombura bija diskusijas. Tāpat par mazo, noslepkavoto Justīni ilgi šūmējās. Un Liepājas gadījumā ar mazo Ivanu, kurš pazuda, tāpat. Bija brīvprātīgie, kas gāja meklēt. Tā ka, jā, es gribētu domāt, ka sabiedrība ir kļuvusi iejūtīgāka.

– Ko darba gaitā uzzināji par Ritu Asenoku kā personību?

– Ritai aprīlī paliks astoņdesmit astoņi gadi. Par spīti viņas neveselībai, man ļoti patīk Ritas atbildība pret darbu. Viņa ir tāds kā dzinulis, kā dzinējspēks, ka vajag darboties. Piemēram, vienā reizē, kad strādājām viņas mājās, mēs uzrakstījām par to lietu, kas todien bija paredzēts. Abas nogurušas. Rita saka: “Ejam uz virtuvi paēst.” Ēdam, un viņa saka: “Paēdīsim, iesim atpakaļ uz istabu un uzrakstīsim vēl to daļu.” Es nodomāju: Ak vai!”, bet Rita mudināja: “Nekas, nekas! Nekā daudz tur nav.” Tā mēs todien uzrakstījām otru nodaļu – par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Jāni Skrastiņu. Ritas darba spējas ir apbrīnojamas. Un, kad komandā ir tāds vilcējspēks, tad var izdarīt lielas lietas.

– Kāda sajūta tev radās, rakstot grāmatu, – vai miličiem, izmeklētājiem, prokuroriem tiešām vienmēr ir tīra sirdsapziņa attiecībā uz spriedumiem?

– (Ilgi domā.) Es nezinu. Labprāt neatbildētu uz šo jautājumu. Vienmēr bijusi tāda lieta kā paraugprāvas. Tā gan nav aprakstīta grāmatā, bet padomju laikos Aizputes slimnīcā vienu dakteri notiesāja it kā par kukuļņemšanu, lai gan tie kukuļi bija vienkārši smieklīgi: lauku olas atveduši pacienti, 10 rubļus noslēpuši konfekšu kastē… Bet viņai par to piesprieda trīs gadus cietumā. Vai tiem, kas šo tiesu sprieda, bija tīra sirdsapziņa? Vai paši bija balti un pūkaini?

Kliedzošākais no netaisnu spriedumu gadījumiem ir aprakstīts grāmatā. Par Zigurdu Dreimani, kuru notiesāja par Marutas Začas izvarošanu un slepkavību, kam viņš pat tuvumā nav bijis. Lietā ir aptuveni divdesmit Dreimaņa atzīšanās, katra citādāka. Vienā viņš teicis, ka ar akmeni sitis Marutai pa galvu, bet upurim vispār neviena galvas ievainojuma nav bijis. Taču tas netika ņemts vērā, un viņam piesprieda augstāko soda mēru, toreiz nāvessodu. Paldies Dievam, paspēja pieslēgties Rīgas izmeklētāji, tai skaitā mans onkulis un Rita Aksenoka, un pēdējā brīdī Dreimani nenošāva. Bet divsimt deviņpadsmit dienu viņš nosēdēja nāvnieku kamerā, būdams pilnīgi nevainīgs. Tas ir pats trakākais mums zināmais gadījums.

– Varbūt ir fakti, kas palika vai ko tu apzināti atstāji ārpus grāmatas vākiem?

– Skaidrs, ka visām lietām, kas man bija apzinātas un aprakstītas, tai skaitā smagas, grāmatā nebija vietas. Piemēram, man ir pamatīgs raksts par bērnu slepkavībām padomju laikos – Ventspils gadījums, Tukuma gadījums. Tas palika ārpus grāmatas. Bet tā, ka es kaut ko būtu apzināti nerakstījusi no tā, ko zinu, tā gan nav. Gluži otrādi. Grāmatā ir sadaļa “Sievietes noziedznieces”, un viena no tām ir Valmieras cietuma zobārste Valda Žentiņa, kura nogalināja sava mīļākā sievu. Un šis mīļākais bija Valmieras cietuma priekšnieks. Visiem ļoti gribas domāt, un tas arī ir pavīdējis publiskajā telpā, ka Žentiņa sen ir mirusi. Muļķības! Viņa ir dzīvāka par dzīvu, ir atgriezusies Latvijā, un viss ir all right! Tikai tagad dzīvo ar citu uzvārdu. Kāpēc man to noklusēt? Par Žentiņu ir ļoti interesants lasāmais šajā grāmatā, nu ļoti! Tikai pirms miega gan to nevajadzētu darīt. (Smejas.)